Dievs parādīja savu mīlestību uz mums ar ļoti cēlu žestu. Viņš sūtīja Savu Dēlu uz zemes, lai mirtu par mums pie krusta, kad mēs vel bijām grēcinieki. Pāvils izcili to apraksta vēstulē Romiešiem 5:8 – “Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus (Jēzus) par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki”. Pirms tam viņš raksta: “Par to, kas labs, jau drīzāk kāds ir gatavs mirt.” Mums tas atkāj Dieva mīlestības dziļumus. Dievs vēlējās ciešu sadraudzību ar mums, kā tas bija pašā sākumā Ēdenes dārzā, pirms cilvēks tika velna pievilts. Lai pasargātu cilvēku no mūžīgas pazušanas, Dievs izraidīja cilvēku no ēdenes dārza, kur vairs nevarēja būt tāda sadraudzība, kādai Dievs bija radījis cilvēks. Dievs uzreiz meklēja glābšanas plānu un te nu mēs esam, atsaucoties Dieva pilnīgajam upurim, Jēzum. Jēzu mira par mūsu grēkiem, izciestams mūsu sodu, lai mēs varētu būt sadraudzībā ar Dievu. Dievs ilgojas, pēc katra cilvēka, kaut Viņš atsauktos šai mīlestības vestij un ļautos Viņa mīlestībai, jo tas izmaina visu.
Kad raksu brīžiem grūti pašai noticēt, ka tas ir tik vienkārši un tomēr es saprotu, tas ir mainījis manu dzīvi un daudzu, daudzu cilvēku dzīves.
Dieva vārds, atklāj mums Dieva mīlestības dziļumus. Skaties, ko Efezas draudzei raksta Pāvils: “Piepildīti ar Dieva mīlestību, mēs iegūstam visu Dieva pilnību.” (Ef. 3:19) Jānis Jēzus māceklis, raksta: “Kas Viņa vārdus tur, tanī Dieva mīlestība patiesi ir kļuvusi pilnīga.“ (1.Jāņa 2:5)
Romiešu vēstulē, mēs redzam, ka mīlestība ir izliet mūsu sirdīs caur Svēto Garu. “Caur Sv.Garu Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdī.“ (Rom. 5:5)
Dzīvot mīlestībā nav viegli, jo tieši tas liek mūsu ego paiet malā un ļaut Dieva mīlestībai darboties caur mums. Ikdienā ļaujot Dieva mīlestībai mainīt mūs un attiecības mums apkārt. Svētais Gars nāk mums palīgā, viņš palīdz izprast mīlestības dziļumus.
Šo pārlasot ikdienā, noteikti tu ieraudzīsi, cik patiesi dziļi Dievs izprot mīlestību ar kādu viņš mīl tev un ar kādu mīlestību tu vari mīlēt cilvēkus sev apkārt.
Mīlestība ir pastāvīga, tā ir pacietīga (lēna dusmoties), laipna (dod žēlstību, pēc Dieva līdzības rīkojās), lēnprātīga, lēnīga (klusa izturībā), nekad nav skaudīga (nav greizsirdīga, nav aizdomīga, lielīga un nekad neplātās, nesalīdzinās ar citiem) Tā neizturas augstprātīgi (augstpratības gars liek sevi pārvērtēt un citus nenovērtēt), bet izturas pazemīgi. Tā nav aizdomīga, nedz deg lepnumā, tā nav rupja un neizturas nepiedienīgi, neiejūtīgi.
Dieva mīlestība manī nepastāv uz savām tiesībām un nestaigā sava pašu ceļus, jo tā nemeklē savu labumu, bet rūpējas par citiem, tā nav egoistiska. Tā nav juteklīga vai viegli aizkaitināma, tā nedusmojas, nekad nav īgna vai aizvainota. Tā nepiemin un aizmirst ļauno, kas tai nodarīts, jo tā ātri piedod un nepievērš nekādu uzmanību nepelnītiem pāri darījumiem. Tā nepriecājas par netaisnību (nedomā sliktas domas, ļaunas klačas utt.), bet priecājas par patiesību, kad taisnība gūst virsroku.
Mīlestība mūsos panes visu, tā nāk kopā ar labu garastāvokli. Mīlestība manī vienmēr ir gatava ticēt vislabākajam par jebkuru cilvēku.
Tās cerība ir nenogurdināma visos apstākļos. Mīlestība nekad nebeidzas, tā neizdziest un nenoveco un nekad tai neatnāk beigas. Tā nekad neizgāžas un nekļūst vāja. Tā nekad necieš neveiksmi. Tā ir absolūta, pilnīga, perfekta.