Vēsturnieki un citi inteliģences pārstāvji atkārtoti atgādina vajadzību vākt un publicēt liecības par komunistiskā režīma ļaundarībām pret vietējiem iedzīvotājiem pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā.
Jelgavnieks Elmārs Sīlis šajā grāmatā stāsta par savu piedzīvojumu izsūtījumā un pēc tam.
Šīs grāmatas pirmajā daļā stāsta par Otrā pasaules kara beigām un necilvēcīgo izturēšanos pret gūstekņiem padomju filtrācijas nometnēs, Sibīrija, Kolimas zelta raktuves. Tas ir autobiogrāfisks stāstījums par paša redzēto un pārdzīvoto. Otrā daļa ir veltīta atceļam uz mājām — Latviju. Elmārs Sīlis palika uzticīgs Dieva dotajam uzdevumam un nebaidījās no sodiem un draudiem, kas draudēja organizējot riskantu pagrīdes tipogrāfiju darbu, par to var izlasīt grāmatas trešajā daļā.
Šis stāsts ir par Dieva brīnumiem, apsardzību un Dievišķo vadību ārkārtas situācijā. Stāsts iedvesmo ikvienu uz lielāku paļaušanos Dievam savā ikdienā. Dievs neatstāj savu kalpus kaunā, bet pasargā un vada.
IZVILKUMI NO GRĀMATAS:
Pirmā daļa.
Tālā ceļa sākums
Rītausmā mūs ļoti stingrā apsardzībā sadzen vagonos. 45 cilvēkiem mazā preču vagoniņā nepietiek vietas gulēšanai. Ap pusdienas laiku, kad vagoni pielādēti, mums katram izsniedz mazu, pussapuvušu siļķīti un sauju suharu (rupjmaizes sausiņu). Sāk kraukšķēt visos vagona stūros. Pēc desmit minūtēm esam visu apēduši. Kāds kapteinis par mums pasmejas, tā esot bijusi pārtikas deva divām diennaktīm. Pēc sausas un sālītas pārtikas devas ļoti slāpst. Dzert un ēst dabūjām pēc 48 stundām Sverdlovskā.
Mūsu vidū bija slimie un ievainotie. Tiem bija jāiztiek ar savu biedru palīdzību.
Tā iesākās divu mēnešu brauciens uz „plašo dzimteni”.
Otrā daļa.
Saruna ar čekas virsnieku
Ir tik patīkami klausīties palātas biedru atmiņu stāstījumus un uz brīdi justies kā brīvam cilvēkam, dzīvojot līdzi stāstītāja piedzīvotajam brīvības apstākļos. Ienāk sanitārs Jāks un nobažījies pavēsta, ka ar mani vēlas runāt kāds čekas kapteinis. Tas neko labu nesola. Palātas biedri mani pavada rūpju pilniem skatieniem. Lēnām kliboju ar saviem kruķiem uz ārsta kabinetu, kur mani gaida pratinātājs. Pieklauvēju un lūdzu atļauju ieiet. Atsēdies vēroju pretī sēdošo čekistu. Viņš — vidēja auguma vīrietis, jau pasirmiem matiem. Izturēšanās nemaz neatgādina tos čekistus, kas naidā pārvērstām sejām un ļaunumā gailošām acīm mūs pratināja pirms nosūtīšanas uz šejieni.
Vispirms parastās formalitātes: vārds, uzvārds, tēva vārds. Tad jautājums par fronti: vai neesmu dienējis politis kā policijā SD? Atbildu droši, ka esmu ticīgais — kristietis un atbilstoši tam arī vienmēr esmu rīkojies. Neesmu pacēlis savas rokas, lai darītu pāri cilvēkiem. Tas manu pratinātāju mazliet pārsteidz.
Viņš vēlreiz pārjautā, vai esmu kristietis? Uz brīdi viņa seju aizēno skumjas. Viņš raugās kaut kur tālumā, it kā atmiņās nogrimis. Varbūt kāds no viņa tuviniekiem bija kristietis? Varbūt dziļi viņa dvēselē palikušas atmiņas par lēģeros nomocītiem kristiešiem? Nevar būt, ka tas neatstātu iespaidu pat uz visnocietinātāko bezdievi.
Tad viņš it kā attopas un jautā: „Bet kāpēc tad jūs atveda šeit?”Atbildu, ka tieši to gribēju viņam jautāt. Viņš saka: „No Latvijas atsūtītie dokumenti jūs neapsūdz nekādā noziegumā. Mans pienākums ir jums atvainoties par netaisnīgi nodarīto pārestību. Jūs esat brīvs cilvēks. Kad atstāsiet slimnīcu, varēsiet sev izvēlēties darbavietu. Līdz turpmākam rīkojumam jums gan jāpaliek strādāt šeit.”
[...]
Sanitārs, kuram jāmazgā slimnīcas koridori, esot apzadzies un aizsūtīts atpakaļ uz „prīsku”. Viņi jautā, vai es nebūtu ar mieru izpildīt viņa darbu, par ko saņemšot papildus porciju ēdamā. Atbildu, ka pamēģināšu.
Vakarā sameklēju darbarīkus un apskatu koridorus. Strutojošo slimnieku galā gaitenis ir ļoti netīrs. Vecākais sanitārs iedod man kādu vecam nazim līdzīgu skrāpi, ar to varēšot nokasīt grīdu. Noliktavā ieraugu hlorkaļķi un nolemju to izmantot. Silts un auksts ūdens manā rīcībā ir pietiekošā daudzumā. Vispirms sataisu diezgan koncentrētu šķīdumu un ieberžu visus koridorus. Strutojošo galā to daru divreiz. Ar siltu ūdeni koridorus vairākkārt izmazgāju. Rokas gan sūrst, bet grīda paliek ļoti tīra. Pēc tam telpas rūpīgi izvēdinu, lai nebūtu kodīgā smaka. Kamēr klibojot to visu izdaru, pienāk rīts. Esmu noguris un sajūtu drausmīgu izsalkumu. Paēdu trūcīgās slimnieku brokastis un tūliņ aizmiegu.
Pamostos, kad pie manas gultas pienācis galvenais ārsts, kas ar pūlēm mani pamodinājis. Grīda spīdot kā saulīte, kā es esot varējis to izdarīt vienā naktī? Viņš tūlīt aizsūta vecāko sanitāru pēc papildporcijas. Esam pārsteigti, kad Jāks atnes apmēram 15 litrus samērā labu zupu un lielu gabalu maizes. Labumu nu pietiks mums visiem. Pieleju katram mūsu palātas iemītniekam līdz malām pilnu bļodiņu. Man vēl paliek gandrīz trīs litri zupas. Arī maize tiek katram pa riecienam. Ēdu un pēc brītiņa brīnos, ka spainis jau tukšs. Pēc tam gan nemierīgāk, jo daudz jāstaigā. Arī pusdienās saņemam papildporciju un arī ar to dalāmies. Tā sāku strādāt. Tas skan lepni — sanitārs. Tagad dežūru laikā staigāju pa palātām. No sākuma man jādara paši netīrākie darbi. Arī lielo biedru galā šad tad paaicina uzkopt.
[...]
Paveramies apkārt un mūs saviļņo brīnišķīgs skats. Kalni un to daudzās virsotnes plešas, cik tālu vien acs spēj saredzēt. Mūsu prīska kā bērnu rotaļlietu klucīši palikusi tālu lejā, tomēr liekas, ka tā ir tepat pie mūsu kājām; ja mestu akmeni, laikam to iemestu tās pašā centrā. Kalnos redze mūs viļ. Varenā upe, kura kādreiz bijusi vairākus kilometrus plata, kā mirdzoša lente veļ savus krāčainos ūdeņus uz Ziemeļu ledus okeānu. No šejienes varam redzēt tās kādreizējos klinšu vārtus, kas stājušies tai ceļā. Vēl tagad gandrīz vertikālās, vairāku simtu metru augstās kraujas iežogo upes krāčaino tecējumu. Visu to redzot, cilvēks izjūt savu niecību mežonīgo dabas apstākļu priekšā. Un tomēr Dieva radītais cilvēks, ja vien paliek kontaktā ar savu Radītāju, spēj dzīvot un izturēt, nezaudējot galvu grūtību priekšā.
Dēla fotogrāfija
Daži no mūsējiem sāk saņemt vēstules no mājām. Arī kāds no mūsu mazās brigādes saņem vēstuli. Tajā ir skatu kartīte — divi balti dzimtenes bērzi, krūmu pudurītis un siena guba. Tas viss tik vienkāršs, bet tā ir mūsu dzimtene. Ir neērti, ka acīs sariešas asaras. Skatāmies kartīti ilgi, ilgi. Arī es esmu nosūtījis jau divas vēstules, bet atbildes vēl nav. Rakstu arī visiem pazīstamiem, jo nevaru zināt, vai mani piederīgie nav izsūtīti. Jau desmitām reižu stāvu bariņā, kad izdala pastu, bet nekā. Nākošā reizē izsauc arī manu vārdu. Gandrīz negribas ticēt.
Steigā atplēšot aploksni, no tās izkrīt maza fotogrāfija, no kuras man uzsmaida mans dēls, mazs dūšīgs puisēns, gluži tāds, kādu to redzēju sapnī slimnīcā. Toreiz sapnī mēs sarunājāmies un pamodies es skrēju pie Jaceka, lai dalītos savā priekā. Tikai tad, kad ieraudzīju viņa istabu tumšu, griezos atpakaļ, jo modināt viņu nakts vidū nebūtu labi. Jau tā daudzas naktis, nedomādams par sevi, viņš pavada pie smagi slimiem. Savus personīgos priekus un bēdas viņš vienmēr uzskatīja par mazāk svarīgām lietām.
Lasu vēstuli un priecājos, ka mājās visi veseli. Kaut arī dzīves apstākļi pagrūti, tomēr cerības neesot zaudējuši. Kas to būtu varējis domāt, ka tāda maza vēstulīte atstās tik lielu iespaidu!
Trešā daļa.
Pagrīdes literatūra
Komunistiskās Padomju valsts vara centās kontrolēt un atņemt elementārās cilvēku tiesības, piemēram, vārda brīvību. Pastāvēja valsts organizācija, kura saucās „Glavļit”, kas deva atļaujas vai arī biežāk tās nedeva daudzu literāro sacerējumu iespiešanai. Piemēram, 1968. gadā draudzēm aizliedza izdot kristīgu dziesmu grāmatu, kura tām bija ļoti nepieciešama dievkalpojumos. Ateistiskās valsts varas atklāti deklarētā politika bija maksimāli ierobežot ticības brīvību.
Šādos apstākļos darbojoties, draudzes bija spiestas uzsākt pagrīdes tipogrāfiju veidošanu. Šis darbs bija saistīts ar reālu risku nokļūt cietumā par uzdrošināšanos publicēt un izplatīt Evaņģēliju, dziesmu grāmatas un citus valsts cenzūras neatļautus kristīga satura rakstus.
1974. gada 24. oktobrī Valsts drošības komiteja, izmantojot noklausīšanās ierīces ticīgo dzīvokļos, atklāja maz gabarīta ofseta iespiedmašīnu Līgatnes ciema Līčukalnos.
[...]
Tā kā legāla kristīgas literatūras izdošana Padomju valstī nav iespējama, bet draudzēm tā ir ļoti nepieciešama, esam spiesti to darīt nelegāli. Šim darbam ir ļoti vajadzīgs papīrs. Lai ierobežotu „Glavļita” cenzūras neapstiprinātu rakstu pavairošanu, ir izdots rīkojums nepārdot vienam pircējam vairāk kā divdesmit paciņas rakstāmpapīru „Jugla”, kas ir piemērotākais papīrs mazformāta iespiedmašīnām. Brīvprātīgo grupas apstaigā kancelejas preču veikalus un iepērk vajadzīgo papīru atļautā limita robežās. Īpaši daudz palīdz vecie ļaudis un arī jaunieši. Tā pa paciņām vien salasās tonnas. Pateicoties šādai atsaucībai, varam veikt nepieciešamās kristīgās literatūras iespieddarbus.
[...]
Lai nerastos aizdomas par neparasti lielo elektroenerģijas patēriņu, lūdzām atļauju ar elektrozāģi sazāģēt malku dzīvokļu un blakusesošās baznīcas apsildei. Atrisinājām arī ūdensvada un kanalizācijas jautājumu. Esam sagatavojuši visu desmit tūkstošu dziesmu grāmatu iespiešanai ar 1200 dziesmām katrā. Tā bija pirmā lielākā pagrīdes apstākļos iespiestās kristīgās literatūras tirāža Padomju savienībā. Šī darba paveikšanai patērējām trīs mēnešus 1967. gada rudenī.
Zinas apcietināšana un karceris
Mums steidzīgi jānogādā izgatavotās matrices tipogrāfijai. Tas ir ļoti bīstams pasākums. To apņemas izdarīt Zina, kurai līdzi brauks divas meitenes — Lida un Katiņa. Matrices būs pie meitenēm atsevišķā kupejā. Sieviete zina tipogrāfijas atrašanās vietu. Viņa ļoti labi orientējas konspirācijā. Šeit nepieciešama vislielākā slepenība, jo par pagrīdes tipogrāfijas uzrādīšanu apsolīta 50 tūkstošu rubļu prēmija.
Kad vilciens tuvojas Smoļenskai, Zinas kupejā ienāk divi privātās drēbēs ģērbti vīrieši, uzrāda VDK apliecības. Nākošā pieturā viņi ar Zinu izkāpj. Arī meitenes pasteidzas izkāpt, lai par arestu ziņotu ticīgajiem. Tie tūliņ zvana milicijai, čekai, jautājot par Zinas arestu. Atbilde:
— Neko nezinām, tās tikai baumas. Seko ziņojums prokuratūrai. Tiek ziņots arī uz Maskavu.
Zinu tūliņ pratina: „Mēs zinām, ka jūs strādājat pagrīdes tipogrāfijā. Jūs zināt ļoti daudz. To visu jūs mums izstāstīsiet. Pretējā gadījumā dzīva no šejienes neiziesiet.” Atbilde: „Labāk miršu, nekā nodošu savus ticīgos draugus.” (Zina jau divas reizes bijusi arestēta.) — Nu tad paskatīsimies!
Zinu ieved nelielā kamerā. Visu diennakti deg 1000 W spuldze. Bez pārtraukuma trokšņo liels skaļrunis. Matracis apliets ar asinīm. Zina tūliņ pieteic badastreiku.
Otrā dienā viņu atkal pratina. Zina klusē. Ierodas baltā ķitelī ģērbies psihiatrs.
Zinai atlauž rokas un uzgāž uz galda. Injekcija ir ļoti sāpīga. Apmēram stundu Zina ir pusnesamaņā zāļu iedarbības dēļ. Viņai nepārtraukti draud un izvaicā. Piesola brīvību, ja sadarbosies. Zinas atbilde ir lūgšana: „Ak, Dievs, dod spēku izturēt!”
Pēc vairākām stundām Zinu ievieto atpakaļ kamerā. Tas turpinās vairāk nekā pusotru nedēļu. Ik pārdienas viņu pārbauda ārsts, kurš par laimi ir līdzjūtīgs cilvēks. Visu laiku notiek spīdzināšana ar psihiatra palīdzību. Pie kailas miesas liek degošu cigareti. Sit pa kāju pēdām un vēderu, lai nepaliktu pēdas.
Pēc 12 dienām ārsts paziņo čekistiem:
„Viņa jāatbrīvo šodien, jo rīt vairs nebūs ko atbrīvot.”
Uz brīdi Zina paliek viena. Viņa pakrīt uz betona grīdas un lūdz: „Ak, Kungs, kāpēc tik grūts pārbaudījums? Spēka vairs nav!” Pēkšņi izdziest lielā spuldze. Apklust skaļrunis. Kamerā atmirdz cita brīnišķīga gaisma. No šīs gaismas izveidojas Kristus tēls. Viņa acis tik skumīgi un līdzjūtīgi raugās Zinā. Viņai paliek neizsakāmi labi. Klusa brīnišķīga balss saka: „Mans bērns, tu izturēji. Jau rīt tevi atbrīvos. Tad par tevi rūpēsies tavi kristīgie draugi.” Zina vēl saka: „Ja Tu gribi, Kungs, esmu ar mieru palikt šeit līdz pēdējam brīdim.” Tad parādība pazūd. Paliek tikai brīnišķīgs prieks un laimes sajūta.
Otrā rītā Zinu pie cietuma vārtiem sagaida viņas māsas. Viņu aiznes, jo pati paiet nevar. Pēc divām dienām mēs Zinu „nozogam”. Seko atveseļošanās Latvijā, jūras tuvumā.
Kad pēc mēneša Zinu apmeklēju un jautāju: „Nu, ko tagad darīsim?” Viņa atbild: „Dievs man uzticēja darbu, un to es darīšu līdz galam...”
Lai izlasītu visu stāstu, dodies uz maksimālista veikalu un iegādājies savu eksemplāru!
